2020.gada Kalnu Karabaha kara ieguvēji un zaudētāji. 4. daļa

Irānas faktors

Situācijai Kalnu Karabahā cieši sekoja līdzi ne tikai Krievija un Turcija, bet arī Irāna, kas ir Azerbaidžānas un Armēnijas tuvākā kaimiņvalsts.

Foto: dw.com/ru
Ilhams Alijevs un Ali Hamenei

Jau no pirmajām kara dienām Kalnu Karabahā situācijas risinājuma meklēšanā aktīvi iesaistījās Irāna, kas ļoti skaidri apzinājās kara izraisītus vairākus negatīvus faktorus.
Pirmkārt, kopš konflikta saasināšanās septembra beigās Irānas teritorija, nelielas apdzīvotās vietas uz robežas, tika pakļautas apšaudēm. Otrkārt, ņemot vērā, ka Irānas teritorijā dzīvo gan armēņi, gan etniskie azerbaidžāņi, pēdējie dominē pēc skaita, konflikts negatīvi ietekmēja iedzīvotāju noskaņojumu, aktivizējot protesta kustības. Oficiāli Irāna vienmēr ir ieņēmusi neitrālu nostāju Kalnu Karabahas strīdā tieši tāpēc, ka tās teritorijā dzīvo gan azerbaidžāņi, gan armēņi.
Tiek lēsts, pēc dažādiem datiem, Irānā dzīvo no 18 līdz 35 miljoniem etnisko azerbaidžāņu un apmēram 200 000 armēņu, kas ieņem labas pozīcijas Irānas politikā un ekonomikā. Tostarp pēdējā laikā armēņu diaspora, ņemot vērā sarežģīto Irānas situācijas ASV ieviesto sankciju dēļ, ir sava veida tilts Irānai attiecībā uz armēņiem, kas dzīvo citās valstīs.
Azerbaidžāņi ir viena no ietekmīgākajām Irānas nacionālajām minoritātēm. Viņi kontrolē lielāko daļu Teherānas tirgus, kas ir vissvarīgākais tirgus valstī. Pat Irānas garīgajam vadītājam ajatollam Ali Hamenei ir azerbaidžāņu saknes no tēva pusē. Kalnu Karabahas konflikta laikā Ali Hamenei pārstāvji publicēja paziņojumu, norādot, ka Kalnu Karabaha, “bez šaubām,” pieder Azerbaidžānai.
Treškārt, Teherānas tradicionālās ģeopolitiskās konkurentes Turcijas iejaukšanās konfliktā. Tostarp Irāna nav ieinteresēta attiecībā par iespējamo Ankaras pozīciju nostiprināšanu Kaukāzā, jo īpaši ekonomisko risku dēļ.
Irāna un Turcija jau ir senas konkurentes reģionā. Pirms 15 gadiem turki kopā ar Baku atklāja naftas vadu uz Eiropu, kas negatīvi ietekmēja Irānas naftas piegādi. Tagad Irānai tiek noteiktas stingras ASV sankcijas, un rentablas tirdzniecības sadarbības uzturēšana ir viens no prioritārajiem jautājumiem.
Turcija ar savām darbībām apliecināja, ka tā Kalnu Karabahas konflikta “iedvesmotāja”. Vairāku ekspertu skatījumā, iespējams, Turcija tādā veidā cenšas novērst uzmanību no situācijas Sīrijā, kur ir iesaistītas arī Irāna, Krievija un Lībija. Turklāt Ankarai tas ir mēģinājums paaugstināt tās kā reģionālo situāciju valdnieka prestižu un autoritāti. Tas ir, Ankara vēlas apliecināt savu ietekmi Kaukāzā un nostiprināt savas pozīcijas Sīrijā tajās teritorijās, kas atrodas tuvu tās robežām. Protams, tas viss satrauc Irānu.
Ņemot vērā iepriekš nosauktos aspektus, Irānas vēlme iesaistīties Kalnu Karabahas konfliktā ir pašsaprotama. Irāna šādā veidā cenšas palielināt savu autoritāti reģionā un pasaulē, iesaistoties Kalnu Karabahas konflikta noregulēšanā. Teherāna nepārprotami vēlas uzņemties tādas valsts lomu, kas aktīvi piedalās reģionālo problēmu risināšanā, un ir gatava iniciēt kādas valstu grupas izveidi, lai sasniegtu šo mērķi. Teherāna sākotnēji piedāvāja formātu “3+3” – Gruzija, Armēnija, Azerbaidžāna + Turcija, Irāna, Krievija. Vienlaikus, neraugoties uz Teherānas centieniem, nekas neliecina, ka tā varētu kļūt par starpnieku Kalnu Karabahas konfliktā.
Kara laikā Irānas prezidenta speciālais pārstāvis Kalnu Karabaha konflikta noregulēšanas jautājumos, Irānas ārlietu ministra vietnieks Abass Aragči vizītē apmeklēja Armēniju, Azerbaidžānu, Krieviju un Turciju, tādējādi netieši norādot, ka konfliktu Kalnu Karabahā būtu jārisina trim reģiona valstīm, kā arī trim kaimiņvalstīm, kurām ir vēsturiska pieredze šajā Eirāzijas daļā, – Irānai, Turcijai un Krievijai. Tieši Eirāzijas trijotnei, pēc Islāma Republikas vadības domām, vajadzētu būt tiesībām noteikt Kaukāza un Tuvo Austrumu attīstības trajektorijas.
2020.gada 3.novembrī Kalnu Karabahas konflikta risināšanā Armēniju un Azerbaidžānu uzrunāja arī Irānas augstākais līderis Ali Hamenei, kurš atgādināja, ka Teherāna vienmēr un visur konsekventi ir atbalstījusi robežu neaizskaramības principu. Viņš arī uzstāja, ka ir nepieciešams nodrošināt Kalnu Karabahas armēņu drošība un miermīlīgs konflikta risinājums.
Teherānas skatījumā ārējie spēlētāji jebkuru konfliktu risināšanā Kaukāzā vai Tuvajos Austrumos nepalīdz mieram, bet kavē tā sasniegšanu vai nes sevī papildu konkurences faktoru. Tāpat Teherāna ir nobažījusies, ka kompromisa neesamība starp Baku un Erevānu var izraisīt ārēju iejaukšanos un ka jautājums neaprobežosies tikai ar Krieviju – aktivizēties var arī ASV un ES.
Tāpat Teherānu neiedvesmo militāri tehniskā sadarbība starp Izraēlu un Azerbaidžānu, ka rezultātā pieaug arī diplomātiskā aktivitāte. Irānas interesēs bija pēc iespējas ātrāk panākt Kalnu Karabahas konflikta risinājumu, nenovedot situāciju līdz tam, ka pie tās robežām parādās ārvalstu militāristi.

Gruzijas faktors

Tbilisi Kalnu Karabahas konfliktā saskatīja milzīgu risku Gruzijai un bija tiešā veidā ieinteresēta kaimiņvalstu konflikta atrisināšanā sarunu ceļā.
Jau no pirmajām kara atsākšanās dienām oficiālā Tbilisi paziņoja par neitralitātes politiku, karadarbības laikā pārtraucot atļauju izsniegšanu konfliktā iesaistītajām pusēm izmantot Gruzijas teritoriju militāriem mērķiem.
Pēc 2020.gada 9.novembrī Armēnijas, Azerbaidžānas un Krievijas panāktās vienošanās Tbilisi deva atļauju savas gaisa telpas izmantošanai Krievijas miera uzturētāju nogādāšanai Kalnu Karabahā.

Rietumvalstu faktors

2020.gada 9.novembrī noslēgtais pamiers Kalnu Karabahas karā notika bez ES un NATO, pat bez EDSO, kas bija risinājusi sarunas par konfliktu kopš 1992.gada, iesaistes un viennozīmīgi vērtējams kā izgāšanās . “Viens cilvēks kļuva par uzvarētāju – Krievijas prezidents V.Putins sarunās ar Azerbaidžānas un Armēnijas līderiem panāca pamieru,” secināja Vācijas izdevums “Bild”.
Savukārt Itālijas laikraksts “Corriere della sera” vērsa uzmanību, ka līdz ar š.g. 10.novembra vienošanās dokumenta parakstīšanu Krievijas līderis pielika punktu konfliktam, kuru ASV, kas bija aizņemta ar savām vēlēšanām, noignorēja. Savukārt Eiropa, neraugoties uz Francijas iniciatīvu, nemācēja piedāvāt noregulēšanas veidu. Tāpat iespējams, ka miera uzturēšanu vairs nekūrēs EDSO Eiropas misija, un tas vēlreiz pierāda, ka reāla ietekme reģionā ir Krievijai un Turcijai.
Bijušais ASV armijas komandieris Eiropā ģenerālis Bens Hodžess 2020.gada novembra beigās nāca klajā ar vēstījumu par notikumu attīstību Kalnu Karabahā, kā arī aicināja NATO nekavējoties nosūtīt uzaicinājumu Gruzijai pievienoties aliansei. Pēc B.Hodžesa teiktā, diplomāti ir centušies atrisināt Kalnu Karabahas konfliktu kopš 1993.gada, taču “Amerikas Savienoto Valstu, kā arī Francijas un pārējās Eiropas valdības pēdējās nedēļās pieklibo, un cenu par to maksā Kalnu Karabahas iedzīvotāji”. B.Hodžess uzskata, ka lielākā daļa Rietumvalstu jau sen ir aizmirsušās Dienvidkaukāzu. “Veidosim jaunas, daudz stiprākas attiecības ar Armēniju un Azerbaidžānu, stiprināsim mūsu ilggadējo aliansi ar Turciju un stiprināsim savu klātbūtni Gruzijā, ieskaitot ASV Gaisa spēku un Jūras spēku infrastruktūru. Mums arī jānosūta uzaicinājums Gruzijai nekavējoties kļūt par NATO dalībvalsti,” teica ģenerālis, piebilstot, ka “šie vēstījumi parādīs Kremlim, ka šis reģions ir mūsu stratēģiskajās interesēs”. Ģenerāļa skatījumā, ir nepieciešams atjaunot attiecības NATO–Turcija un ASV–Turcija.
ASV ziņu izdevums “The National Interest” nosauca trīs ASV izlūkdienestu pieļautās kļūdas Kalnu Karabahas bruņotā konflikta laikā, kas būtiski vājināja ASV pozīcijas reģionā. Pirmā kļūda, pēc izdevuma domām, bija acīmredzamā ASV nezināšana par gaidāmo karu reģionā. Izdevuma materiālā norādīts, ka 2020.gada martā ASV valsts sekretāra vietnieks Stīvens Bigans deva atļauju turpināt ASV militāro palīdzību Azerbaidžānai, jo Baku apņēmās atrisināt teritoriālos strīdus diplomātiskā ceļā. Otra ASV izlūkdienestu kļūda ir saistīta ar nespēju paredzēt Krievijas rīcību reģionā. ASV izlūkdienesti nespēja paredzēt Krievijas miera uzturētāju izvietošanu Kalnu Karabahas konflikta zonā, kas tika panākts tiešās Maskavas, Erevānas un Baku sarunās, nevis izmantojot EDSO Minskas grupas (ASV, Krievija, Francija) mehānismus. Trešā ASV izlūkdienestu neveiksme, ko atzīmē izdevums, ir saistīta ar ASV neziņu par sarunu Kalnu Karabahas jautājumā detaļām starp Krievijas un Turcijas prezidentiem V.Putinu un R.T.Erdoganu. ASV laikraksts norāda, ka R.T.Erdogans, iespējams, varētu būt piekritis Krievijas klātbūtnes stiprināšanu Sīrijas Idlibā apmaiņā pret V.Putina atbalstu Ankaras dalībai miera uzturēšanas procesā Kalnu Karabahā.
“The National Interest” norāda, ka kļūdainu pieņēmumu rezultātā ASV interesēm Dienvidkaukāzā ir radīts būtisks kaitējums, tostarp reģionā saasinās problēma ar bēgļiem, Azerbaidžānā pieaug Krievijas ietekme un ir palielinājusies Turcijas loma.

 

Komentāri atļauti tikai reģistrētiem lietotājiem: