Izvērstā meklēšana

Moldovas Republika

Ģeogrāfija
Foto: worldmap1.com
Moldovas Republika

Moldovas reljefu veido līdzenumi, tomēr tas ir diezgan paugurains un to šķērso vairākas upes. Vidējais augstums ir 147 m virs jūras līmeņa, maksimālais – 429,5 m (Blanšetas kalns). Rietumos Moldova robežojas ar Rumāniju, ziemeļos, austrumos un dienvidos – ar Ukrainu. Robežu kopgarums ir 1389 km. Moldovas rietumos robežu ar Rumāniju veido Pruta. Moldovas laika zona ir UTC+2.
Moldovā izplatītākie derīgie izrakteņi ir kaļķakmens, ģipsis, māls, kvarca smiltis, grants, kā arī nelielas naftas un dabasgāzes atradnes.
Moldovas bagātīgā augsne un labvēlīgais klimats ir padarījis to par vienu no produktīvākajām lauksaimniecības valstīm reģionā un galvenajiem lauksaimniecības produktu piegādātājiem.
Nozīmīgākās Moldovas pilsētas ir galvaspilsēta Kišiņeva, kas ģeogrāfiski atrodas valsts centrā, un Beļci. Lielākās upes ir Pruta un Dņestra.

Iedzīvotāji

Saskaņā ar 2014.gada maijā veiktās tautas skaitīšanas rezultātiem, Moldovā dzīvo 2,99 miljoni cilvēku (neskaitot Piedņestru), kas bija par 389 00 mazāk nekā 2004.gadā veiktās tautas skaitīšanas laikā.
No 2014.gada tautas skaitīšanas datiem izriet, ka 75,1% Moldovas iedzīvotāju sevi identificē kā moldāvus 7% – kā rumāņus, 6,6% – ukraiņus, 4,6% – gagauzus, 4,1% – krievus, 1,9% – bulgārus un 0,3% – romus. Vienlaikus 2014.gadā veiktās tautas skaitīšanas laikā 80,2% Moldovas iedzīvotāju kā savu dzimto valodu norādīja rumāņu (moldāvu) valodu, 9,7% – krievu valodu, 4,2% – gagauzu valodu, 3,9% – ukraiņu valodu, 1,5% bulgāru valodu un 0,5% – citu valodu.

Administratīvais iedalījums
Foto: http://ontheworldmap.com
Moldovas administratīvais iedalījums

Moldovas teritoriāli administratīvo dalījumu veido 33 rajoni, katram no tiem ir savs administratīvais centrs (tiek saukts par pilsētu rezidenci), kas ir pirmā līmeņa vienība (rajons ir otrā līmeņa vienība):
1    Aneni rajons
2.    Besarabjaskas rajons
3.    Bričenu rajons
4.    Kahulas rajons
5.    Kantemiras rajons
6.    Kelerašu rajons
7.    Keušenu rajons
8.    Čimišlijas rajons
9.    Krjulenu rajons
10.    Dondušenu rajons
11.    Drokijas rajons
12.    Dubesaru rajons
13.    Gagauzija
14.    Jedinecas rajons
15.    Faleštu rajons
16.    Floreštu rajons
17.    Glodenu rajons
18.    Hinčešti rajons
19.    Jalovenu rajons
20.    Leovas rajons
21.    Nisporenu rajons
22.    Oknicas rajons
23.    Orhejevas rajons
24.    Rezinas rajons
25.    Riškanu rajons
26.    Sindžerejas rajons
27.    Sorokas rajons
28.    Strešenu rajons
29.    Šoldeneštu rajons
30.    Štrefanvodes rajons
31.    Taraklijas rajons
32.    Teleneštu rajons
33.    Ungenu rajons

Ekonomika

Moldovas Republika pēc ekonomiskā tipa ir agrāri industriāla valsts ar nozīmīgu lauksaimniecības sektoru. Galvenā rūpniecības nozare ir pārtikas ražošana, taču vērā ņemama ir arī mašīnbūve, tekstilrūpniecība, būvmateriālu ražošana. Tradicionāli ļoti liela loma Moldovā ir vīnkopībai.
Saskaņā ar Starptautiskā Valūtas fonda datiem, 2019.gadā Moldovas IKP pieauga par 4,2%, bet 2018.gadā Moldovas IKP izaugsme bija 4%.
Pasaules bankas dati liecina, ka kopprodukts uz vienu iedzīvotāju Moldovā 2018.gadā sasniedza 3227 USD. Dominējošo daļu (63,2%) IKP veido pakalpojumi, 20,7% ieņem rūpniecība un 16,2% lauksaimniecība.
2018.gadā un 2019.gadā vidējā inflācija valstī bija attiecīgi 4,5% un 3,9%. līmenī, bet 2020.gadā inflācija prognozēta 4,6% līmenī.
Pēc statistikas datiem, bezdarba līmenis saglabājas stabili zems: 2019.gadā tas bija tikai 3,73%.
Galvenie Moldovas eksporta tirgi 2019.gadā bija Rumānija (29,27% no kopējā eksporta apjoma), Itālija (11,44%), Vācija (8,12%), Krievija (8,08%), Turcija (3,96%), Polija (3,6%), Baltkrievija (3,2%) un Ukraina (3%). Moldova eksportē galvenokārt lauksaimniecības produkciju (saulespuķu sēklas un eļļa, vīnogas, rieksti, āboli, kvieši, mieži, rapsis u.c.) un pārtikas produktus (vīns, sulas u.c.), kā arī tekstilpreces (apavi, apģērbi, lina audums u.c.).
Lielākie importētāji Moldovā 2019.gadā bija Rumānija (14,54%), Krievija (12,51%), Ķīna (10,42%), Ukraina (10,01%) un Vācija (8,4%). Importa struktūrā noteicošie ir minerālie resursi un degviela, tāpat arī mašīnbūves produkcija un medikamenti.

Personas

Kopš 2016.gada 23.decembra Moldovas prezidents ir Igors Dodons. Viņš ir dzimis 1975.gadā Kelerašu rajonā (valsts centrs), absolvējis Moldovas Valsts agrārās universitātes Ekonomikas fakultāti, Moldovas Ekonomisko zinību akadēmijas Menedžmenta fakultāti un Starptautiskā menedžmenta institūta Ekonomisko tiesību fakultāti, iegūstot ekonomikas doktora grādu. Laikā no 2001. līdz 2008.gadam ieņēmis dažādus valsts amatus, tostarp bijis ekonomikas ministrs un pirmais vicepremjers. 2009.gadā tika ievēlēts Moldovas parlamentā no Komunistu partijas saraksta. 2011.gadā viņš atstāja Komunistu partiju un pievienojās Sociālistu partijai. I.Dodons iestājas par attiecību stiprināšanu ar Krieviju un pareizticīgo vērtību aizstāvību. Tāpat viņš kā savas prioritātes ir definējis Moldovas kā neitrālas valsts statusa nostiprināšanu un Moldovas un Rumānijas apvienošanās nepieļaušanu.

Foto: moldova.org
Igors Dodons

Kopš 2019.gada 14.novembra Moldovas premjerministrs ir Jons Kiku. Viņš ir dzimis 1972.gada 28.februārī Kelerašu rajona Piržoltenas ciemā. Absolvējis Moldovas Ekonomiskās zinātņu akadēmijas Vadības fakultāti. Kopš 2005.gada ieņēmis dažādus amatus valsts pārvaldē, tostarp 2018.gada 2.janvārī–12.decembrī bijis Finanšu ministrijas ģenerālsekretārs, no 2018.gada 10.decembra līdz 2019.gada 8.jūnijam – finanšu ministrs, bet no 2019.gada 12.jūlija līdz 15.novembrim valsts prezidenta I.Dodona padomnieks ekonomikas jautājumos.

Foto: moldova.org
Jons Kiku

Kopš 2020gada 16.marta Moldovas ārlietu ministrs ir Oļegs Cuļa. Viņš ir dzimis 1980.gada 31.martā Kaušenos. 2002.gadā absolvējis Moldovas Valsts starptautisko attiecību institūta Starptautisko attiecību un politikas zinātnes fakultāti. 1998.gadā O.Cuļa pievienojās Demokrātiskajai partijai, kļūstot par partijas jaunatnes organizācijas biedru. 2005.gadā no partiju bloka “Demokrātiskā Moldova” saraksta ievēlēts parlamentā, 2009.gadā tika iecelts par jaunatnes un sporta ministra vietnieku, 2011.gadā atkāroti kļuva par parlamenta deputātu. 2016.–2020.gadā O.Cuļa bija Moldovas vēstnieks Ungārijā.

Foto: gov.md
Oļegs Cuļa

Kopš 2020.gada 16.marta Moldovas aizsardzības ministrs ir Aleksandru Pinzari. Viņš ir dzimis 1973.gada 3.janvārī Kaušenos. Absolvējis Š.Čeļmares v.n. Policijas akadēmiju (Kišiņeva) un jūras koledžu Odesā. A.Pinzari profesionālā darbība līdz kļūšanai par aizsardzības ministru saistīta ar darbu iekšlietu struktūrās, 2016–2019.gadā viņš ieņēma Policijas ģenerālinspektorāta vadītāja amatu.

Foto: publika.md
Aleksandru Pinzari

 

Iekšpolitika

2019.gada 24.februārī notikušo parlamenta vēlēšanu rezultātā valstī izraisījās iekšpolitiskā krīze, ko veicināja tas, ka tajās lielāko atbalstu ieguva trīs politiskie spēki ar savstarpēji izslēdzošu ideoloģiju. Proti, lielāko pārstāvniecību parlamentā (35 vietas) ieguva prokremliskā Sociālistu partija, bet 30 vietas ieguva bijusī valdošā Demokrātiskā partija, kas formāli iestājās par Moldovas integrāciju ES, taču tās ciešās saites ar valsts ietekmīgāko oligarhu Vladu Plahotņuku bija padarījušas to „toksisku” cietiem potenciālajiem koalīcijas partneriem. Vēl 26 deputātu mandātus ieguva prorietumniecisko partiju bloks „ACUM”, kas vēl priekšvēlēšanu laikā bija paudis apņemšanos neveidot koalīciju ar Demokrātisko partiju.
Šajos apstākļos pēc aktīvas ES, ASV un Krievijas iejaukšanās 2019.gada jūnijā Moldovā tika izveidota Sociālistu partijas un „ACUM” koalīcija, novedot pie V.Plahotņuka bēgšanas no valsts. Ņemot vērā Sociālistu partijas un „ACUM” ideoloģiskās pretrunas, šī koalīcija pastāvēja tikai pusgadu, bet 2019.gada 13.novembrī neformālais Sociālistu partijas līderis I.Dodons nāca klajā ar ideju par tehnokrātu valdības izveidi. 2019.gada 14.novembrī par šo I.Dodona piedāvāto valdību nobalsoja Sociālistu partija un V.Plahotņuka bēgšanas no valsts rezultātā novājinātā Demokrātiskā partija. 2020.gada 16.martā Sociālistu un Demokrātiskā partija parakstīja vienošanos par oficiālas koalīcijas izveidi.

Ārpolitika

Saskaņā ar 1994.gadā pieņemto konstitūciju, Moldova ir neitrāla valsts, taču tās ģeopolitiskā situācija, ņemot vērā Krievijas īstenotos postpadomju telpas reintegrācijas centienus un ar to saistīto nenoregulēto Piedņestras konfliktu, ir raksturojama kā sarežģīta. No vienas puses, Moldovas ārpolitiku lielā mērā ietekmē Krievija un nenoregulētais Piedņestras jautājums, kura ģeopolitiskā nozīme Kremļa ārpolitikas stratēģijā ir pieaugusi pēc pēdējā desmitgadē notikušās NATO paplašināšanās dienvidaustrumu virzienā, ASV izvietotajiem pretraķešu vairoga elementiem Rumānijā un Moldovas plāniem integrēties ES. Tādēļ vērojami Maskavas centieni izmantot Piedņestras konfliktu, lai izdarītu spiedienu uz Bukaresti un Kišiņevu. No otras puses, jau kopš 2005.gada bija vērojama pakāpeniska Moldovas atteikšanās no sadarbības ar Krieviju un tuvināšanās Rietumvalstīm, kas sevišķi strauji notika 2009.gadā, kad pie varas nāca „Alianse par integrāciju Eiropā”. Kopš 2009.gada Moldova kā prioritāro ārpolitikas virzienu ir norādījusi integrāciju ES Austrumu partnerības programmas ietvaros. Moldovas prioritārie ārpolitikas virzieni ir arī attiecību attīstīšana ar kaimiņvalstīm – Rumāniju un Ukrainu –, kā arī sadarbība ar Krieviju un ASV.
Tāpat Moldovas ārpolitika ir virzīta uz sadarbības paplašināšanu ar NATO 2006.gadā uzsāktā Individuālā partnerības plāna ietvaros. Moldovas Sociologu un demogrāfu asociācijas 2016.gadā veiktās socioloģiskās aptaujas dati liecina, ka vairāk nekā puse (64%) valsts iedzīvotāju nevēlas pievienošanos NATO, bet to atbalsta tikai 9% respondentu. Moldovas politiskā vadība uzsver, ka sadarbība ar NATO norisinās sekmīgi. Pašreizējais attiecību formāts apmierina abas puses un netiks kardināli mainīts. Moldova ievēro valsts konstitūcijā noteikto neitralitātes principu un saskaņā ar to neplāno pievienoties kādai militāri politiskai organizācijai. Moldova piedalās starptautiskās kolektīvās drošības sistēmas veidošanā, attīsta divpusēju un daudzpusēju militāru sadarbību ar kaimiņvalstīm, valstu grupām kā Eiropas rietumos, tā austrumos. Moldovas Bruņoto spēku pārstāvji piedalās ANO un EDSO starptautiskajās misijās. Moldovas pārstāvji kopš 2003.gada ir piedalījušies ASV vadīto koalīcijas spēku sastāvā miera uzturēšanas operācijā Irākā, kā arī tās militārie novērotāji ir piedalījušies ANO misijās Sudānā, Libērijā, Kotdivuārā un Indonēzijā, kā arī EDSO misijās Čečenijā, Gruzijā un Maķedonijā. 2013.gada aprīlī Moldovas parlaments ratificēja ar ES panākto vienošanos par Moldovas militārpersonu piedalīšanos ES krīzes pārvarēšanas operācijās.
Viens no nozīmīgākajiem virzieniem Moldovas ārpolitikā ir sadarbība ar Krieviju, ko nosaka ne tikai Krievijas loma Piedņestras konfliktā, bet arī Kišiņevas energoatkarība un Krievijas maigās varas lielā ietekme Moldovas sabiedrībā. Tam par pamatu kalpo ne tikai Krievijas plašsaziņas līdzekļu plašā izplatība, bet arī Krievijas Pareizticīgās baznīcas autoritāte. Jāatgādina, ka Moldovā aptuveni 98% no visiem ticīgajiem ir Krievijas Pareizticīgās baznīcas pakļautībā esošās Moldovas Pareizticīgās baznīcas draudzes locekļi.
Moldovas un Krievijas attiecības sarežģī Maskavas nevēlēšanās, neskatoties uz 1999.gadā EDSO samitā Stambulā pieņemto lēmumu, izvest karaspēku no Piedņestras teritorijas. Par spīti regulārajiem Kišiņevas protestiem Piedņestrā joprojām notiek regulāras Piedņestras un Krievijas karavīru mācības, turklāt Krievijas prezidenta pārstāvis Piedņestras jautājumos Dmitrijs Rogozins Tiraspolei ir „devis mājienus”, ka Kremlis Piedņestru nepametīs, norādot, ka Krievijas miera uzturēšanas spēki reģionā paliks „tik ilgi, cik tas būs nepieciešams”.
Kad 2003.gadā netika parakstīts „Kozaka memorands”, kas paredzēja Moldovas un Piedņestras apvienošanos uz konfederācijas principa, Moldovas Komunistu partija, kura bija nākusi pie varas deklarējot Moldovas un Krievijas tuvināšanās nepieciešamību, lai nezaudētu tautas atbalstu, izšķīrās par valsts ārpolitiskā kursa maiņu. Jau kopš 2005.gada vērojama pakāpeniska Moldovas pārorientēšanās uz ES, ko pamatā noteica Krievijas attieksme Piedņestras jautājumā. Krievija joprojām turpināja ignorēt starptautiskās saistības un neizvest savu karaspēku no Piedņestras, kā arī atbalstīt separātistu režīmu tajā.
Īpaši vēsas abu valstu attiecības ir kļuvušas kopš 2009.gada, kad Moldova uzsāka dalību ES Austrumu partnerības programmā, kā ilgtermiņa mērķi definējot dalību ES. Šī politika ir pretrunā Maskavas interesēm, kas ir vērstas uz Moldovas saglabāšanu Krievijas ietekmes zonā. Šī mērķa sasniegšanai Maskava kā instrumentu izmanto Piedņestru, cenšoties panākt tādu konflikta noregulēšanas modeli, kura ietvaros Moldova pārvērstos par federāciju un kas ļautu Piedņestrai bloķēt visas Maskavai nevēlamās Moldovas iekšpolitiskās un ārpolitiskās iniciatīvas. Krievijas pastiprināto uzmanību Piedņestras konfliktam apliecina vicepremjera D.Rogozina iecelšana par prezidenta speciālo pārstāvi Piedņestras jautājumos un viņa 2013.gadā septembrī (divus mēnešus pirms 2013.gada novembrī notikušās Moldovas un ES asociācijas līguma parafēšanas) Moldovas apmeklējuma laikā paustie izteikumi, salīdzinot Piedņestru ar vilciena vagonu, kuru „Moldovas lokomotīve” zaudēs, ja tā neapturēs ceļu uz ES.
Pieaugot Moldovas centieniem integrēties eiroatlantiskajās struktūrās, ir bijusi vērojama Kišiņevas attiecību sarežģīšanās ar Krieviju, kā arī Maskavas politiskā un ekonomiskā spiediena pieaugums pret Kišiņevu. Lai pretdarbotos Moldovas pro-rietumnieciskajam ārpolitiskajam kursam, kura ietvaros Moldova 2014.gada 27.jūnijā parakstīja asociācijas līgumu ar ES, Maskava ir ieviesusi vairākus Moldovas preču importa aizliegumus. 2013.gada septembrī Krievija aizliedza ievest Moldovas vīnu, konjaku un sidru, bet 2014.gada aprīlī – cūkgaļu. 2014.gada jūlijā embargo tika pastiprināts, iekļaujot augļus un konservus, bet 2014.gada oktobrī Krievija pilnībā apturēja Moldovas gaļas importu. Papildus iepriekšminēto produktu ievešanas aizliegumam Krievija 2014.gada septembrī pretēji NVS brīvās tirdzniecības līguma normām ieviesa ievedmuitu 19 Moldovas produktu kategorijām. Krievijas noteiktais Moldovas preču importa embargo ir sekmējis dramatisku Moldovas eksporta uz Krieviju kritumu no 631 miljona USD 2013.gadā līdz 240 miljoniem USD 2015.gadā. Maskavas spiediena politika, nosakot sankcijas pret tām Moldovas preču kategorijām, kas bija visvairāk atkarīgas no Krievijas noieta tirgus, kalpo vienlaikus vairākiem mērķiem. No vienas puses, šī politika ir veicinājusi sociālo spriedzi un plašus lauksaimnieku protestus, bet, no otras puses, Maskava to ir izmantojusi Moldovas prokrievisko spēku atbalstam. Iepriekšminēto spilgti apliecina Maskavas politika attiecībā pret Moldovas Gagauzijas autonomo reģionu, kur 2014.gada februārī lokālā līmenī notika iedzīvotāju aptauja, kurā balsotāju vairākums izteicās par Moldovas pievienošanos Muitas savienībai. Uzreiz pēc šī referenduma – 2014.gada martā – Krievija atļāva Gagauzijas vīna importu, bet 2015.–2016.gadā pakāpeniski atcēla arī Gagauzijas augļu un konservu aizliegumu. Maskava ir atcēlusi arī atsevišķu Moldovas uzņēmumu produkcijas embargo, tomēr arī šajā gadījumā ir saskatāmi politiski motīvi, jo ar šo uzņēmumu saraksta veidošanu nodarbojās Moldovas Sociālistu partijas pārstāvji, kuri sankciju atcelšanu izmantoja iekšpolitiskiem mērķiem, pasniedzot to kā savu sasniegumu.
Kremlis ir licis saprast, ka tālākas integrācijas ES gadījumā tas varētu aizliegt Moldovas viesstrādnieku iebraukšanu Krievijā (saskaņā ar Moldovas oficiālajiem datiem, no 805 509 ārvalstīs dzīvojošajiem Moldovas pilsoņiem 477 949 uzturas Krievijā; 2015.gadā Moldovas viesstrādnieku naudas pārskaitījumi veidoja 25% no valsts IKP). Par problēmām abu valstu attiecībās liecina arī tas, ka starp Moldovu un Krieviju joprojām nav noslēgts līgums par dabasgāzes piegādi. Iepriekšējā līguma termiņš beidzās 2011.gadā, un kopš šī brīža Moldova ir spiesta ik gadu slēgt papildvienošanos par līguma pagarināšanu uz gadu. Kišiņevas un Maskavas nespēja vienoties par jauna līguma noslēgšanu ir saistīta ar Moldovas pievienošanos ES Trešajai enerģētikas paketei, pret ko iebilst „Gazprom”. Maskava vairākkārt ir aicinājusi Kišiņevu izstāties no Eiropas Enerģētikas kopienas un atturēties no enerģētikas sektora reformu veikšanas, piedāvājot par 30% samazināt republikai piegādātās dabasgāzes cenu un atlikt Moldovas gāzes parādu atmaksu, kas 2016.gadā pārsniedza 5 miljardus USD (no tiem Moldovas parāds bija apmēram 477 miljoni USD; atlikušo summu veido Piedņestrai piegādātā gāze, ko Maskava reģionam piegādā bez maksas, prasot par to norēķināties Kišiņevai).
Ekonomiskās problēmas abu valstu starpā ir veicinājušas arī to politisko saasināšanos, ko apliecina Moldovas valdības lēmums 2017.gada augustā pasludināt Krievijas vicepremjeru, prezidenta speciālo pārstāvi Piedņestras jautājumos D.Rogozinu par „persona non grata”. Tāpat Moldovas premjerministrs Pāvels Filips un parlamenta spīkera Andrians Kandu 2017.gada martā rekomendēja valsts amatpersonām atturēties no Krievijas apmeklēšanas, bet 2017.gada maijā Kišiņeva izraidīja piecus Krievijas diplomātus.
Moldovai ir izveidojusies cieša divpusēja sadarbība ar Ukrainu, ko nosaka abu valstu kopējais ārpolitikas vektors un par ārpolitisko prioritāti pasludinātā integrācija ES. Abu valstu politiskā vadība ir centusies pasvītrot šo Moldovas un Ukrainas ārpolitisko mērķu tuvību ar savstarpēju žestu palīdzību. Piemēram, 2014.gada 17.martā dienu pirms Krievijas formālās Krimas aneksijas noslēguma procesa Kijevu solidaritātes vizītē apmeklēja toreizējais Moldovas premjerministrs J.Ļanke, kurš tikās ar toreizējo Ukrainas kolēģi Arsēniju Jaceņuku. Kā Ukrainas atbildes žests vērtējams 2014.gada 20.novembrī neilgi pirms Moldovas parlamenta vēlēšanām notikusī Ukrainas un Polijas prezidentu Petro Porošenko un Broņislava Komorovska kopējā vizīte Kišiņevā, lai paustu atbalstu proeiropeiskajiem spēkiem. Savstarpējā Kišiņevas un Kijevas solidaritāte ir uzsvērta arī turpmāk, ko apliecina, piemēram, Ukrainas un Moldovas aizsardzības ministru 2016.gada augustā notikušās savstarpējās vizītes, lai piedalītos Ukrainas un Moldovas 25 gadu neatkarības svinībās.
Kopš 2014.gada ir vērojama Ukrainas nostājas Piedņestras konflikta sakarā maiņa, kuras ietvaros Kijevas pašreiz realizētā politika veicina Kišiņevas ietekmes Piedņestrā pieaugumu. Jāatzīmē, ka jau 2005.gadā toreizējais Ukrainas prezidents Viktors Juščenko izvirzīja Piedņestras konflikta noregulējuma plānu, bet kopš 1998.gada Jaukto miera uzturēšanas spēku (Moldova, Piedņestra, Krievija) sastāvā atrodas 10 militārie novērotāji no Ukrainas. Ukrainas muitas iecirkņi Ukrainas–Piedņestras robežu ļauj šķērsot tikai Moldovas muitā noformētām kravām, tā piespiežot Piedņestras uzņēmumus maksāt izvedmuitas nodokli Moldovas valsts kasē.
Bez jau iepriekšminētajām izmaiņām muitas procedūrā uz Piedņestru jūtamu ietekmi ir atstājis Kijevas lēmums slēgt Ukrainas gaisa telpu Krievijas politiķiem, tostarp D.Rogozinam. Ukraina par vienu no savām prioritātēm ir pasludinājusi centienus panākt Piedņestras reģiona demilitarizāciju. Šīs stratēģijas ietvaros tā, pirmkārt, 2015.gada maijā denonsēja vairākas vienošanās ar Krieviju, tostarp Līgumu par Ukrainas un Krievijas sadarbību militārajā jomā un Vienošanos par Krievijas militāro formējumu, kas uz laiku atrodas Moldovas teritorijā, tranzītu caur Ukrainas teritoriju. Tādējādi ir apgrūtināta Piedņestrā esošā Krievijas militārā kontingenta rotācija. Otrkārt, 2016.gada novembrī Ukrainas un Moldovas aizsardzības ministri Stepans Poltoraks un Anatols Šalaru vienojās par Piedņestras reģiona demilitarizācijas nepieciešamību, kā ietvaros Ukraina ir gatava piešķirt „zaļo koridoru” Krievijas militārā kontingenta un apbruņojuma izvešanai no reģiona. Iepriekš šo jautājumu bija pārrunājuši arī Moldovas vēstnieks Ukrainā Ruslans Bolbočans un Ukrainas prezidents P.Porošenko, kurš ir uzaudzis Benderos un niansēs orientējas Piedņestras konflikta problemātikā. Tiek uzskatīts, ka 2005.gadā izstrādātā t.s. Juščenko plāna patiesais autors ir bijis P.Porošenko, kurš tolaik ieņēma Ukrainas Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretāra amatu.
Neskatoties uz Moldovas un Ukrainas sadarbību, abu valstu starpā joprojām pastāv nenoregulēti robežjautājumi. Tāpat Ukrainas un Moldovas attiecības ir sarežģījuši gan jaunievēlētā Moldovas prezidenta I.Dodona izteikumi, ka Krima de facto ir Krievijas teritorija.
Kā vēl viena no tuvākajām Moldovas partnervalstīm ir minama Rumānija, kas bija pirmā valsts, kas 1991.gadā Moldovu atzina de iure. No Rumānijas valdības toreizējā atzīšanas lēmuma izrietēja, ka Bukareste Moldovas neatkarības pasludināšanu vērtē kā iespēju, kas palīdzēs sekmēt abu valstu apvienošanos. Jau dažas nedēļas pēc tam, kad Rumānija Moldovu atzina de iure, starp abām valstīm tika ieviests iedzīvotāju brīvas pārvietošanās režīms. Bukareste uzsāka finansēt Moldovas izglītības sistēmu. Piedņestras konflikta laikā Rumānija bija vienīgā reģiona valsts, kas atbalstīja Moldovu, nosūtot militāros konsultantus un piegādājot apbruņojumu. Atsalums Moldovas un Rumānijas attiecībās iestājās 2001.gadā, kad pie varas nāca Komunistu partijas līderis V.Voroņins, kurš paziņoja, ka pārtrauc Rumānijas „koloniālo politiku” un vēlas tuvināties Krievijai. Spriedze abu valstu starpā palielinājās 2007.gadā, taču pēc 2009.gadā Kišiņevā notikušās varas maiņas, kuras rezultātā pie varas nāca spēki, kuri par galveno prioritāti pasludināja integrāciju ES, bija vērojama strauja Moldovas un Rumānijas attiecību uzlabošanās. Starp abu valstu augstākajām amatpersonām notiek pastāvīgs dialogs un regulāras tikšanās, tostarp kopš 2012.gada pavasara notiek Moldovas un Rumānijas valdību kopējās sēdes.
Kišiņeva cenšas izmantot Bukaresti kā pretsvaru Maskavas ietekmei un savu interešu lobēšanai ES ietvaros. Neskatoties uz iepriekšminēto, Rumānijas iespējas ir ierobežotas, un tā nav spējusi pilnībā aizstāt Krievijas noieta tirgu (laikā no 2013. līdz 2015.gadam Moldovas eksports uz Rumāniju palielinājās tikai no 411 miljoniem USD līdz 446 miljoniem USD), kā arī mazināt Moldovas enerģētisko atkarību no Krievijas. Vienīgi kā simbolisku soli var vērtēt 2014.gadā atklāto apmēram 40 km garo Jasu–Ungenu gāzes cauruļvadu, kas savieno Moldovas cauruļvadu sistēmu ar Rumāniju. Kaut arī tā kapacitāte ir 1,5 miljardi m3 (Moldova gadā patērē apmēram 1 miljardu m3 gāzes), piegādes pa to līdz šim ir bijušas vienīgi simboliskas. Tā pamatā ir fakts, ka, lai cauruļvads sasniegtu plānoto kapacitāti un nozīmi, nepieciešams uzbūvēt arī gāzes kompresijas staciju, kā arī izbūvēt 130 km garu savienojumu no Ungeniem līdz Kišiņevai. Saskaņā ar Rumānijas un Moldovas vicepremjeru Kostina Grigores Borka un Oktaviāna Kalmika 2016.gada novembrī panākto vienošanos, šī savienojama izveide plānota līdz 2019.gada sākumam. Taču Moldovas enerģētiskās atkarības mazināšana no Krievijas būs iespējama ne ātrāk kā 2020.gadā, kad ir gaidāma Moldovas gāzes tirgus liberalizācija un Krievijas enerģētikas koncerna „Gazprom” kontrolētā Moldovas gāzes transportsistēmas operatora un gāzes piegādātāja „Moldova-GAZ” aktīvu sadalīšana. Aktuāls ir arī gāzes avots, ko importēt pa perspektīvā izveidoto Ungenu–Kišiņevas savienojumu.
Rumānija savu ietekmi Moldovā cenšas palielināt ar t.s. maigās varas instrumentu palīdzību. Kā viens no šādiem instrumentiem ir uzskatāms Rumānijas parlamenta 1991.gadā pieņemtais likums par bijušo Rumānijas pavalstnieku pēcteču, kuri ir zaudējuši pilsonību pret savu gribu, tiesībām iegūt Rumānijas pilsonību, nezaudējot mītnes zemes pilsonību. Šis likums attiecas galvenokārt uz tiem cilvēkiem, kas dzīvo teritorijās, kuras līdz 1940.gadam ietilpa Rumānijas sastāvā, tostarp Moldovu. Šī procesa ietvaros Rumānijas pilsonību līdz 2016.gadam bija saņēmuši apmēram 500 000 Moldovas iedzīvotāju.
Maigās varas izplatīšanas ietvaros Rumānija arī piešķir finansējumu Moldovas attīstības veicināšanai. Pirmkārt, 2010.gada aprīlī starp Moldovu un Rumāniju tika noslēgta stratēģiskās partnerības vienošanās, kuras ietvaros Bukareste apņēmās Kišiņevai piešķirt 100 miljonu EUR finansiālo palīdzību, lai sekmētu republikas integrāciju ES. Otrkārt, 2015.gada oktobrī Rumānija un Moldova parakstīja vienošanos par 150 miljonu EUR vērtu aizdevumu algu un pensiju izmaksai.
Rumānija pēdējo 20 gadu laikā ir centusies palielināt savu ietekmi Moldovā, atbalstot unionistu (Rumānijas un Moldovas apvienošanās piekritēju) partijas. Taču šī stratēģija vairāku apsvērumu dēļ nav ļāvusi Bukarestei iegūt vērā ņemamu ietekmi uz Moldovas politiskajiem procesiem. Unionistu partijām Moldovā ir tikai salīdzinoši margināls raksturs. Ietekmīgākā no tām – Liberālā partija – līdz 2015.gadam tradicionāli saņēma 10% atbalstu, bet šobrīd, ņemot vērā tās sadarbību ar Moldovas oligarha V.Plahotņuka finansēto Demokrātisko partiju, to atbalsta vairs tikai 2%.
Moldovas sabiedrības vairākums neatbalsta valsts apvienošanos ar Rumāniju. Piemēram, saskaņā ar 2016.gada augustā kompānijas „Magenta consulting” visā Moldovas teritorijā veiktās sabiedriskās aptaujas datiem, pret Moldovas un Rumānijas apvienošanos kategoriski iebilst 47% republikas iedzīvotāju, drīzāk iebilst – 20%, viennozīmīgi atbalsta – 13%, bet drīzāk atbalsta – 15%. Kā galvenos Moldovas un Rumānijas apvienošanās šķēršļus aptaujātie minēja Moldovas pilsoņu (45%), Moldovas politisko partiju (30%) un Krievijas (14%) pretestību. Līdz ar to Rumānijas atbalsts Moldovas unionistiem daļā Moldovas sabiedrības (īpaši mazākumtautību pārstāvju vidū) veicina negatīvas attieksmes pret Rumāniju un iekšpolitiskās spriedzes veidošanos. Tādēļ atšķirībā no Trajana Basesku prezidentūras laika (2004.–2014.gads) pašlaik Bukareste ir atteikusies no iridentisma retorikas un cenšas palielināt ietekmi Moldovā, liekot uzsvaru uz sadarbību ar oligarhu V.Plahotņuku. Ar šīs stratēģijas palīdzību Bukareste cenšas nepieļaut Moldovas parlamenta ārkārtas vēlēšanas, kuru rezultātā, ņemot vērā prokrievisko partiju popularitātes pieaugumu, nav izslēgta Moldovas pašreizējā ārpolitiskā kursa maiņa.

16. aprīlis

Pašreizējā situācija
16.04.2021
Šī gada 15.aprīlī Moldovas Konstitucionālā tiesa atbalstīja valsts prezidentes Maijas Sandu iesniegumu, kurā viņa lūdza tiesu izvērtēt, vai pastāv apstākļi parlamenta atlaišanas rosināšanai, informē ziņu izdevums “Newsmaker”.

14. aprīlis

Iesaistītās puses
14.04.2021
Moldovai ir jautājumi Kijevai saistībā ar šī gada 3.aprīlī Kišiņevā notikušo Ukrainas pilsoņa, bijušā Kijevas Dņepras rajona tiesas tiesneša Mikolas Čausa nolaupīšanu, atsaucoties uz Moldovas prezidentes Maijas Sandu intervijā izdevumam „Cotidianul” pausto, raksta Ukrainas izdevums „Glavkom”. ...

13. aprīlis

Iesaistītās puses
13.04.2021
Moldovā saistībā ar šī gada 3.aprīlī notikušo Ukrainas pilsoņa, bijušā Kijevas Dņepras rajona tiesas tiesneša Mikolas Čausa nolaupīšanu izveidota parlamentārās izmeklēšanas komisija, informē Ukrainas izdevums “Glavkom”.

06. aprīlis

Pašreizējā situācija
06.04.2021
Šī gada 3.aprīlī Kišiņevā tika nolaupīts Ukrainas pilsonis, bijušais Kijevas Dņepras rajona tiesas tiesnesis Mikola Čauss, informē ziņu izdevums „Newsmaker”.

01. aprīlis

Pašreizējā situācija
01.04.2021
Šī gada 31.martā 52 no 101 Moldovas parlamenta deputātiem (Sociālistu partija un deputātu apvienība „Par Moldovu”, kurā ietilpst partija „Šor” un Demokrātisko partiju pametušie deputāti) nobalsoja par ārkārtas situācijas ieviešanu valstī no šī gada 1.aprīļa līdz 30.maijam, informē ziņu aģentūra „IPN...

30. marts

Pašreizējā situācija
30.03.2021
Moldovas prezidente Maija Sandu vēršas Konstitucionālajā tiesā par parlamenta atlaišanas nepieciešamību, informē ziņu aģentūra „IPN”.

26. marts

Pašreizējā situācija
26.03.2021
Šī gada 25.martā kvoruma trūkuma dēļ nenotika plānotais parlamenta uzticības balsojums valsts prezidentes Maijas Sandu nominētajam premjerministra amata kandidātam Igoram Grosu, informē ziņu aģentūra “Infotag”.

24. marts

Pašreizējā situācija
24.03.2021
Moldovas prezidentes Maijas Sandu nominētā premjerministra amata kandidāta Igora Grosu izveidotā valdība tiks apstiprināta, atsaucoties uz politologa Anatola Ceranu viedokli, raksta ziņu aģentūra “IPN”.

23. marts

Pašreizējā situācija
23.03.2021
Moldovas Konstitucionālā tiesa atzinusi par likumīgu valsts prezidentes Maijas Sandu šī gada 16.marta lēmumu nominēt premjerministra amatam partijas “Rīcība un solidaritāte” priekšsēdētāja p.i. Igoru Grosu, informē izdevums “Newsmaker”.

19. marts

Pašreizējā situācija
19.03.2021
Otrais Moldovas prezidentes Maijas Sandu mēģinājums nominēt premjerministra amata kandidātu ir piedzīvojis tādu pašu likteni kā pirmais – to Konstitucionālajā tiesā ir apsūdzējusi Sociālistu partija, prasot prezidentei valdības vadītāja amatam nominēt parlamentārā vairākuma virzīto kandidātu, inform...

17. marts

Pašreizējā situācija
17.03.2021
Šī gada 16.martā Moldovas prezidente Maija Sandu premjerministra amatam izvirzījusi savas bijušās partijas “Rīcība un solidaritāte” priekšsēdētāju Igoru Grosu, informē ziņu aģentūra “IPN”.

02. marts

Iesaistītās puses
02.03.2021
Moldovas lielākā parlamentārā frakcija – Sociālistu partija – neiniciēs valsts prezidentes Maijas Sandu impīčmenta procedūru, atsaucoties uz Sociālistu partijas priekšsēdētāja Igora Dodona pausto paziņojumu, raksta ziņu aģentūra “IPN”.

25. februāris

Pašreizējā situācija
25.02.2021
Konstitucionālās tiesas šī gada 23.februara lēmums, kas uzliek valsts prezidentei Maijai Sandu par pienākumu nominēt premjerministra amatam parlamenta vairākuma virzīto kandidātu, ir veicinājis Moldovas iekšpolitiskās krīzes pieaugumu, informē izdevums „Newsmaker”.

23. februāris

Vēlēšanas
23.02.2021
Moldovas parlamenta ārkārtas vēlēšanu gadījumā 5% barjeru pārvarētu četri politiskie spēki, liecina domnīcas „Publisko politiku institūts” šī gada 18.janvārī–14.februārī veiktā aptauja.

18. februāris

Pašreizējā situācija
18.02.2021
Starp Moldovas proeiropeiski orientētajām partijām nav vienprātības par mazākumvaldības izveides lietderīgumu, informē ziņu aģentūra “IPN”.

1 - 15 no 209 rakstiem

1 2 3

...

12 13 14